+371 80 80 80 80

Andris Deniņš: Pēdējais laiks uzsākt valsts mēroga diskusiju par pievienošanās eiro...

Neskatoties uz visnotaļ respektablu socioloģisko pētījumu kompāniju veiktajām aptaujām (SKDS dati: patlaban pāreju no latiem uz eiro atbalstītu tikai 15% iedzīvotāju.

TNS Latvia dati: 70% aptaujāto vēlētos atlikt Latvijas iekļaušanos eiro zonā), kas viennozīmīgi liecina par sabiedrības negatīvo nostāju pret pievienošanos eiro zonai jau no 2014. gada, nesen notikušajā starptautiskajā konferencē Spītējot apstākļiem: Baltijas valstu tautsaimniecības atveseļošanās pieredze Latvijas atbildīgās amatpersonas joprojām nešaubīgi apliecināja, ka Latvijas stratēģija ir pievienoties eiro zonai, un mūsu valsts no tā neatkāpsies.

Nav jautājums par pievienošanos eiro zonai konceptuāli, bet gan par steigu kādā tas tiek darīts. Ir taču skaidrs, ka pirms jebkura biznesa projekta uzsākšanas tiek veikta risku analīze – kas varētu notikt pēc projekta realizēšanas, šajā gadījumā – pēc nacionālās valūtas maiņas. Šobrīd šādas analīzes nav. Ļoti negribētos, lai atkārtotos situācija, kāda bija iestājoties Eiropas Savienībā (ES) 2004. gadā, kad ne valsts, ne Latvijas ierēdņi nebija tai gatavi, tādējādi zaudējām vairāk nekā ieguvām. Kaut vai, piemēram, saņemot krietni mazākus tiešos maksājumus lauksaimniekiem.

Patlaban pievienošanās eiro zonai sāk atgādināt labi iestudētu propagandas akciju, runājot tikai par ieguvumiem – samazinātos esošo parādu apkalpošanas izmaksas, sekotu investīciju pieplūdums, atvieglotos norēķini ar eiro zonas valstīm u.t.t. Taču, kāpēc neviens nerunā par to, ka, ieviešot eiro, Latvijai būtu jāuzņemas glābšanas izmaksas par grūtībās nonākušajām dalībvalstīm (to skaits pārskatāmā nākotnē tikai pieaugs), strauji ieplūstu kapitāls ne-eksporta sektoros, jo īpaši nekustamā īpašuma tirgū, tiktu ierobežota valsts starptautiskā konkurētspēja, pats svarīgākais – Latvija uz visiem laikiem atsacītos no monetārās politikas, kas šobrīd (ar nacionālo valūtu latu) mums dod zināmas manevra iespējas – krīžu brīžos devalvēt latu, tādējādi stimulējot ekonomiku.

Arī minētais ieguvums – ārvalstu investīciju pieplūdums – ir gana apšaubāms, jo, lai arī zināmā mērā eiro ienākšana Latvijā stimulētu investoru interesi par Latviju, taču veicināt interesi vai panākt, lai tiktu organizēti biznesa projekti, ir divas dažādas lietas. Lai radītu investoriem reālu vēlēšanos ieguldīt Latvijas tautsaimniecībā, ir nepieciešama politiskā griba un noteiktība lēmumpieņemšanas procesos, taču apstākļos, kad nodokļu likumdošana mainās teju katru mēnesi, nevar būt ne runas par investoru ticību valsts ekonomikai, arī pie nosacījuma, ja Latvijā būtu eiro.

Šobrīd daudz svarīgāk būtu runāt par ekonomikas attīstību, tieši inovāciju ieviešanu tautsaimniecībā un eksporta preču ar augstu pievienoto vērtību radīšanā. Kā zināms, stabilākās (bet lēnākas) izaugsmes pamatā ir nozaru struktūras maiņas par t.s. "tirgojamām" nozarēm, (apstrādes rūpniecība, transports, lauksaimniecība, enerģētika). Tagad mēs pārdodam preces ar zemu pievienoto vērtību, pastāv zems darba ražīgums.

Pozitīvā ziņa ir tā, ka sabiedrība, ka liecina raksta sākumā minētie pētījumu dati, saprot, ka eiro ieviešana nebūs brīnumzāles pret recesiju, žēl, ka to nesaprot tautas priekšstāvji. Ir jāsāk atklāti runāt pat to, ka eiro ieviešana šobrīd ir absolūti bezatbildīgs solis, iespējams tiek lobētas ļoti šauras sabiedriskās grupas intereses (tiem kam ir kredītsaistības latos). Tāpēc nav saprotamas varas struktūru mēģinājums tendenciozi veidot neadekvātu situācijai sabiedrisko domu.

Nekādā ziņā runa nevar būt par eiro ieviešanu Latvijā no 2014. gada 1. janvāra. Šim solim ir jābūt sociāli atbildīgam un ekonomiski izvērtētam, precīzāk – valsts atbildīgajām institūcijām sadarbībā ar nozares profesionāļiem būtu jāveic detalizēta risku analīze par to, kas notiks, kas mainīsies kad būsim iestājušies, un tas atklāti jāpasaka arī sabiedrībai. Kamēr šādas analīzes nav, ir nepieciešams pieņemt valstisku lēmumu par pievienošanās eiro zonai atlikšanu. 

bizness.delfi.lv

ziņu saraksts